Atklāti sakot man nav ne jausmas, kādā veidā es aizstiepšu savas miesas pirmdien uz mācībiestādi, jo mans dienas, precīzāk- nakts, režīms ir galīgi pa manam sakārtojies- ceļos ap desmitiem, vienpadsmitiem, darboties sāku ap vēlu pēcpusdienu, gulēt eju ap trijiem. Doma par līšanu laukā no migas pusseptiņos, vai cikos tur man iznāk celties īsti, rada neatvairāmu impulsu noskurināties =D Arlabunakti, bumbulīši, apkārt cītīgi sāk brauktāt kravenieki, kas norāda uz manu gulētejamo laiku.