kad tā ilgāku laika periodu padzīvots laukos, tad tā pilsēta tiešām saliekas galīgi nešķīsta vieta. nu labi, jaukie feino mājeļu rajoni varbūt ne tik ļoti, bet nu tas centrs gan ir viens trakums. jušana tāda pilnīgi dulla, tā it kā būtu visu vakaru vienatnē dzērusi un dzertu joprojām, ej nu sazin, aiz ko tā. saskaroties ar cilvēkbūtnēm apjautu, cik ļoti manai sirsniņai sapēs sažņaugties liek garu mello matu parādīšanās redzeslaukā, doma par to, cik ilgs laiks tagad atkal paies līdz maniem iepriekšējiem, tiešām ir nomācoša. uzspļaušu beznaudas stāvoklim un pielikšu dredus aš :D patiesībā man gribējās parakstīt kaut ko tādu bez ķītrībām un tā, bet nu nav jau smuki- tā ilgi nerakstīt un tad šaut vaļā, ne!?
ā, jā, un miega bada stāvoklī, ar četrdesmitminūtīgu pasaules vēstures atsvaidzināšanu atmiņā, man ir izdevies tikt pie burvelīga B līmeņa, kas man joprojām šķiet nereāli un liek vēlēties atdarīt savam ūberjušķim par to pēdīgo semināru, bez kura 100 punkti tā B nebūtu! vo! bet vispār- jūtu, ka lielākās izredzes man ir tapt par literāti vai tamlīdzīgu lējēju-pseidoisti xD fakin ķītri viss iznāca, demit!