ceturtdiena. magnēts biķernieku mežā. jūs zinājāt, ka tieši aiz alfas daudzstāvstāvvietas tai cieši piegulošā meža tuvākajā stūrī ir kapi, parasti kapi, juglas. es gribu gulēt kādā mazā, lauku, pat ne savu dzimtu kapsētā. magnēts, tātad. visu vasaru visus mežus varēja izskriet sausām kedām, izņemot to pēdējo, iebliezu nepareizi purvā, pēc tam pofigā visās pļančkās, bet rīgas mežā rīgas pilsētā bija visreālākā iespēja iebliezt grāvī līdz kaklam, arī līdz tam un prom no tā dūkstājs un čūskulājs. toties 3 reizes man vīri, neprasot un nelūdzot, uzsauca, ei, punkts ir te. esmu dažreiz jautājusi pie galēja izmisuma, kur es ellē ratā atrodos, reiz pat īgni neatbildēja, bet te paši, visi savā iniciatīvā.
piektdiena. pie pastāvošajām laika prognozēm jau ceturdienas mijkrēslī biju nobraukusi vasaras mājā, lai varētu bez brīvdienu spaidiem izdarīt rudens darbus tik nerudenīgos laikapstākļos, izdarīju neko, bet saulrietā aizminām līdz baznīcai. pa senā pilskalna stāvo nogāzi nostūmu piedienīgi pie rokas, bet pirms tiltiņa nolēmu saņemties, pārbraukt to braukšus un nenoveļoties. ar vienu ratu uz tiltiņa mana apņēmība izplēnēja, sāku velties no velo, domāju, nu nekas, te tāds mīksts, pavelšos, veļos, veļos, process ieilgst, līdz guļu uz muguras ūdenī. izrādās, runtiņš tur zālēs tek, uz 50cm platumā un kādiem 10 dziļumā. ne man, ne manam telefonam kabatā tas nav par sīku un seklu izpeldēties. pēc 2 diennakšu žūšanas ir atļāvis sevi atkal ieslēgt, ekrāna apgaismojumu gan tādu taupīgu izsniedz, kreņķīgs tomēr. drīz svecīti vajadzēs paturēt. žēl, ka līdz mūsu teritorijām jaunais jāgaida vēl pāris nedēļas, tad vecākam vajadzētu kristies cenai, vai ne. lai arī skaidrs par maksājamo nodevu vārdam, paldies, citus osus negribu. gar runtiņu brīnšķīga taka līdz lielajai gaujas takai, starp citu. nākamajā festivālā man visi iesiet, neizspruksiet ar mazu bērnu un lielu paģiru atrunām.
sestdiena. bērniņš tā kā slims, tā kā slinks, atstājām vienu, aizbraucām mīties sigulda - gaujas kreisais krasts - līgatne - vēlas pusdienas dzirnavās - vēlreiz līgatne - vildogas ceļš - sigulda. 48km. paspējām pirms veikalu slēgšanas brokastīm, jo izrādās, no nurmižiem ir asfalts, braucot uz ratniekiem reizi gadā tas nav tik svarīgi, lai atcerētos. zinājāt, līgatnē papīrfabrikas direktors, ne viens vien, sacēla strādniekiem visu ko vien varēja, pat dzemdību namu, labu strēķi citviet no slimnīcas, apstākļi būs bijuši labvēlīgi ēkas pastāvīgai funkcionēšanai. nedaudz aiz siguldas gaujas krastos šobrīd mākslīgi tiek uzturēts parkveida pļavu un ganību biotops, kas kādreiz bija agrokultūras loģisks rezultāts. plašas, zaļas, saules uzsildītas, tumīgas pļavas lielo koku paēnā. tomēr vispārsteidzošākais bija pie gančauskiem, vērienīga kristīgo nometņu vieta, starp citu, gaujas krastā uzbraukt virsū tikko no upes un gaujas bāziena izkāpušajai ernuernai, saulē apsārtušiem vaigiem. pārsteigums abpusējs, ernuerna apjautājās – a kā jūs zinājāt?! :)
svētdiena. ar supiem no siguldas līdz rāmkalniem. man apnika rakstīt, bet pirmoreiz un piekritu, nezinot, ka ieplānoti 17km, ka sups tomēr šūpojas pa labi, pa kreisi, bet viss forši. bērniņš dabūja kārtējo savu vampīrēna saules alerģiju par spīti aizsargkrēmam un 11. septembrim.

politkorektuma terorisms