atcerējos, kā lekcijas laikā, un auditorija mums bija gana plaša, ar ~ 20 klausītājpilsoņiem, tādēļ ļoti trokšņlabdzirdama, pie pavisam strikta pasniedzēja, kas savus nepiepildītos sapņus profesionālajā lauciņā un nepiepildāmos sapņus auguma proporcijās kompensēja ar uzspēlētu bardzību pret viņam pakļautajiem jaunajiem spīdekļiem, man iezvanījās telefons. ar beka I'm a loser baby so why don't you kill me?

lasu listē par Atonement, labāko filmu pēdējo 3 gadu laikā, izņēmumu starp labiem romāniem un sliktām filmām, iekļaušanu savu vismīļāko filmu grupā. un mulstu. jo redzēju /pirms lasīšanas/ un man patika tikai līdz brīdim, kad viņu iesēdināja policijas auto. kara šausmas, satikšanās kafejnīcā, otrā Bronija, nāve. nekas no tā mani neuzrunāja. /otrā Bronija manī iedzen šausmas no Angel noskatīšanās. turpat bija arī tādas kafejnīcas/ un lūgums piedošanai arī nē. man uz viņu bija nīgras dusmas jau sākumā. jā, varbūt sirmā Bronija mazliet, mazliet, bet arī nē. karu es varbūt pārāk identificēju ar sevi tādā, saviem bērniem, to absolūto nepasargātību, tādēļ man ļoti nepatīk vērot. ainas, kurās karš no frontes bezgalīgā nevietā ar ārpus domāšanas esošiem vīriem ienāk cilvēkos un viņi savu dzīvi nevar pagriezt prom no tā.nu jā, viss tika pārrauts brīdī ar aizvešanu. un tālākajam nebija jēgas, nozīmes, jūtu. manī.