Dvēseles šķautnes

Tomēr gribu to ierakstīt. Tāds neliels ievads stāstam, kas varbūt beidzot taps pabeigts [ ilgi auklēts] un laika gaitā arī tas ir piedzīvojis izmaiņas, ka jau mēs visi. :]

Stāsti. Mazas dzīves atmiņas. Fragmenti. Saruna. Strīds. Skatiens. Smaids. ..
Par to šis stāsts. Dzīve un atmiņas. Cīņa un Padošanās. Izvēle, Nejaušība.

Katrs mēs savā dzīvē izcīnām lielas kaujas, veicam apvērsumus, aizsākam revolūcijas. Nē, nē.. runa šajā stāstā nev par karu.. kaut gan, nē. Vainīga, būs arī par karu, bet par to vēlāk. Mūsu dzīvē ir tik daudz dažādu kara veidu, kaujas plānu un tik maz atkāpšanās ceļu, jo kurš tad grib padoties. Laikam neviens.
Karš jau nav tikai tas klasiskais - ar tankiem, kalašņikoviem, desantniekiem, lidotājiem - iznīcinātājiem un atombumbām. Ir vēl.. ikdienā, sadzīvē, mājās, darbā, skolā, sabiedrībā, galu galā arī sevī dziļi iekšā. Šeit kaujas plāni ir vēl rafinētāki, vēl nelietīgāki, vēl iznīcinošāki.
Cīnās visi. Cīnās par laimi, mīlestību, draudzību. (Cik banāli?!?) Par savu vietu zem saules, par uzmanību, iejūtību. Par ģimeni, darbu, naudu, varu.
Ir arī tie, kas zaudē, un tie, kas padodas. Laikam ēdējos parasti nosoda visvairāk, jo paši negribam pārņemt viņu paradumus. Kauns?! Vai tiešām? Ir bail saprast, ka var arī tā - padodoties. Nosodīt ir viegli, bet nevar jau zināt kādus zemūdensakmeņus slēpj cilvēka pagātne. Varbūt viņa nevēlēšanās cīnīties vai izvēle padoties un vienkārši dzīvot ir ierakstīta tajā laikā, tajā pagātnē, kurā mēs vēl nebijām ielauzušies cilvēka dzīvē...
Ir lietas, kas jāslēpj, Ir - ko izvēlamies slēpt, ir  - ko gribam aizmirst, ir - kuras ierakstītas liktenī un ir neizbēgamas. ..

Stāsti. Mazas dzīves atmiņas. Fragmenti. Saruna. Strīds. Skatiens. Smaids. ..
Par to šis stāsts. Dzīve un atmiņas. Cīņa un Padošanās. Izvēle, Nejaušība.