Dvēseles šķautnes

Nejauši.. [hmm, nē, nu tā pavisam teikt, ka nejauši, būtu netaisnīgi] atcerējos par cibiņu, kurā sen nekas nav atstāts. ik pa laikam kko pārlasīju, bet tā arī palika dienas steigā notikumi un atmiņas karājoties gaisā.
Dīvaini, bet pēdējais ieraksts veikts pagājušā gada jūlija beigās. Tas jau bij laiks, kad zināju, ka visa mana dzīve mainīsies.

Esmu laimīga.! Esmu laimīga esot kopā ar īstajiem cilvēkiem. Harmonija. Beidzot es daru to, ko gribu. [anarhijas te nav], bet tomēr, beidzot man ir iespēja izvēlēties sev tīkamāko ceļu. Man ir žēl to cilvēku, kas palika. Palika un varbūt izmainījās. Jā, arī es esmu mainījusies. Bet arī viņi. un būtu jauki teikt ka uz labāko pusi, vai vismaz vnk mainoties, bet ... degradēties... mjā..
Būtu muļķīgi un pat stulbi apgalvot, ka man nav problēmu.. bet tomēr. Tās ir sadzīviskas vai mācību, bet ne psiholoģiskas. It kā jau agrāk man ar tādu nebij, tomēr gadījās, ka mana pašapziņa šķobījās un gruva [bija jau arī cilvēki, kas to paveica lieliski].
Nespēju tā arī aptvert, cik ātri ir pagājis gandrīz jau viens akadēmiskais gads. Šie cilvēki, kas iepazīti gada laikā, ir zelta vērti. Kopā ir izdarītas tik daudz fantastiskas lietas, par kurām nu vairs tikai liecina atmiņas un kāds rets foto ..

Aiz loga pilnmēness. Auksts. Pavasaris. Šodien hokejs. Visi guļ. Smaids.  Pilsētas ugunis. :))

p.s. un tikko sāka skanēt "What a Wonderful life" ! o, jā... :*   mīlu swh!

Tomēr gribu to ierakstīt. Tāds neliels ievads stāstam, kas varbūt beidzot taps pabeigts [ ilgi auklēts] un laika gaitā arī tas ir piedzīvojis izmaiņas, ka jau mēs visi. :]

Stāsti. Mazas dzīves atmiņas. Fragmenti. Saruna. Strīds. Skatiens. Smaids. ..
Par to šis stāsts. Dzīve un atmiņas. Cīņa un Padošanās. Izvēle, Nejaušība.

Katrs mēs savā dzīvē izcīnām lielas kaujas, veicam apvērsumus, aizsākam revolūcijas. Nē, nē.. runa šajā stāstā nev par karu.. kaut gan, nē. Vainīga, būs arī par karu, bet par to vēlāk. Mūsu dzīvē ir tik daudz dažādu kara veidu, kaujas plānu un tik maz atkāpšanās ceļu, jo kurš tad grib padoties. Laikam neviens.
Karš jau nav tikai tas klasiskais - ar tankiem, kalašņikoviem, desantniekiem, lidotājiem - iznīcinātājiem un atombumbām. Ir vēl.. ikdienā, sadzīvē, mājās, darbā, skolā, sabiedrībā, galu galā arī sevī dziļi iekšā. Šeit kaujas plāni ir vēl rafinētāki, vēl nelietīgāki, vēl iznīcinošāki.
Cīnās visi. Cīnās par laimi, mīlestību, draudzību. (Cik banāli?!?) Par savu vietu zem saules, par uzmanību, iejūtību. Par ģimeni, darbu, naudu, varu.
Ir arī tie, kas zaudē, un tie, kas padodas. Laikam ēdējos parasti nosoda visvairāk, jo paši negribam pārņemt viņu paradumus. Kauns?! Vai tiešām? Ir bail saprast, ka var arī tā - padodoties. Nosodīt ir viegli, bet nevar jau zināt kādus zemūdensakmeņus slēpj cilvēka pagātne. Varbūt viņa nevēlēšanās cīnīties vai izvēle padoties un vienkārši dzīvot ir ierakstīta tajā laikā, tajā pagātnē, kurā mēs vēl nebijām ielauzušies cilvēka dzīvē...
Ir lietas, kas jāslēpj, Ir - ko izvēlamies slēpt, ir  - ko gribam aizmirst, ir - kuras ierakstītas liktenī un ir neizbēgamas. ..

Stāsti. Mazas dzīves atmiņas. Fragmenti. Saruna. Strīds. Skatiens. Smaids. ..
Par to šis stāsts. Dzīve un atmiņas. Cīņa un Padošanās. Izvēle, Nejaušība.