el

ceru, ka kaimiņi neskatās pa logiem un nevēro mani, jo tad viņi var aplūkot visrandomākos veidus kā ziemā aiziet pēc sasodītām kokskaidu briketēm īgna ieva. variācijas ir visdažādākās. garš, rūtains flaneļa halāts+pa virsu mētelis. tikai pidžama+ļoti ātrs skrējiens. manas vecmammas lielās pufaikas+reizēm viņas dīvainās cepures. un pārējos man pat kauns rakstīt.

es jūtos nogurusi. vakar sapratu, ka viņa ir iesprūdusi dzīvē, joprojām ir kūtra un ja kaut kas nenotiek pēc viņas vēlmēm, sāk īgņoties un citus iežēlināt. aaaaaaaaaah, kā es to neciešu. alā man likās, ka es viņai ar kaut ko metīšu, ar savu "NU??" un tad pēc 5 minūtēm savā stieptajā intonācijā "nu, ko mēs daram?". tad man apnika un es aizgāju nopirkt alu, laigan biju zvērējusi sev netērēt naudu visādiem brenguļiem un medaliem. un tad tieši pie kases maģiski uzradās cilvēks, kurš man izmaksāja. es droši vien izdarīju ļauni, jo pateicu paldies un aizgāju prom. :( bet viņš bija pabeidzis kaut kādu jūrasskolu vai ko tādu un teica, ka nav žēl, tad nu man arī nebija žēl.
vismaz grupas nabā bija patiešām jaukas.
daži cilvēki nemainās. nemaz, nemaz.