tad es sēdēju un domāju par visiem cilvēkiem ar kuriem esmu tur kādreiz bijusi, pat par saviem bērnības draudziņiem, kuri mācīja rāpties pa stabu un līst smilšu alās.
un tur kalna pakājē ir māja un logos bija gaisma un varēja redzēt bērnu, kurš skraidīja no vannas istabu caur gaiteni uz citu istabu. uznāca nostaļģija.
galvā tikai visu laiku skanēja nepiemērota dziesma. mēģināju pārslēgt uz sigur ros, kas likās, ka tobrīd piederētos. bet nesanāca.