tuvākais miegam ko es varu sasniegt ir aizvērt acis un vienkārši eksistēt gultā bez aizmigšanas.
šķiet, ka visur rāpo zirnekļi, laigan nav.
vispār verās ciet, man vakar teica, ka es runāju ļoti ritmiski un man vajadzētu būt solistei un tā tālāk, tas vispār jau baigi glaimoja, laigan tas bija nenormāli stulbs kompliments, jo tas bija vienkārši ar mērķi komplimentēt, nevis tāpēc, ka tā ir piecos no rīta.
šīs divas dienas ir pretīgas, es neko labu neesmu izdarījusi. iemācīju savam resnajam brālēnam pāris dzīves gudrības, dabūju par brīvu cigarešu filtrus un tas ir viss.
man briesmīgi briesmīgi niez kājas, jo tie odi ir lohi.
man reizēm paliek bail no tā, cik es varu būt nežēlīga. tas ir šausmīgi traki un iet pretrunās ar empātijām, bet ja man šķiet, ka pēc maksimāli objektīva skatījuma raugoties kāds ir pelnījis justies kā absolūtākais mēsls, sanāk vienkārši automātiski to sajūtu viņam realizēt.
es neesmu slikts cilvēks, vienkārši es.