un tad man iestājas neliela mini panika, lai neviens neko nepamanītu, tikai ātrāk tikt prom.
pēctam es braucu tramvajā un atkal uzplijās tas bezrealitātes stāvoklis. kad it kā es te esmu, bet neesmu. es domāju, ka daudzi tādā visu laiku atrodas. pateikšu un izdarīšu kaut ko stulbu, jo atbildības sajūta ir tuvu nullei. viss šķiet viegls, gaistošs, nenozīmīgs. mēs kaut ko daram bet tam nav nekādas jēgas. viens cilvēks, otrs cilvēks, trešais cilvēks. viss šķiet vienā lielā putrā, nevis pa sastāvdaļām. šādi ir it kā vieglāk. bet tad zūd jeb kāda nozīme jeb kam.