piemēram, kā dž pateikt no otras puses, lai ierakstot diktafonā un atskaņojot otrādāk izklausās pēc dž, nevis d ž.
man šķiet, ka es baigi reti lietoju labus vārdus, koooomplimentus. bet ja saku, tad tiešām tā domāju. un citi baigi svaidās ar savām frāzēm, un tad jau zūd jēga arī tiem vārdiem, ko es saku, jo citi to neuztver nopietni. neuztver tā, kā es to domāju, bet tā, kā viņi lieto šos vārdus pret citiem. un tad vispār vārdi ir tizli, ja tā padomā. nez kā būtu, ja cilvēki nespētu sarunāties.
un ja nu smadzenes mūs izjoko un īstenībā viss ir savādāk? piemēram, mēs tikai projocējam prātā citu izskatu un īstenībā visi esam vienādi. varbūt pat ne cilvēki, bet kaut kādi trijstūri.
tāpēc man nepatīk būt mājās vienai, jo aizdomājos par visādām muļķībām, kur nevajag iedziļināties.
