nebeidz pārsteigt sabiedriskais transports. šorīt autobuss ietriecās mašīnā, pirms tam strauji (STRAUJI) bremzējot, tā, ka visi pasažieri uz brīdi varēja aizmirst par gravitāciju un kaut kur aizplanēt. man diemžēl uzplanēja virsū milzīgais, pretim sēdošais vīrietis. viņam sāka asiņot deguns. es mazliet atdauzīju galvu pret to plastmasas sūdu pie sēdekļa, kur var turēties.
vuhū. es mīlu pirmdienas un tās mīl mani.
tagad arī klausos(labi, pareizāk sakot, neklausos) aijas miljons pārmetumos. es tiešām labprāt kaut kur aizbēgtu no savas ikdienas, dzīves, apkārtējiem cilvēkiem, problēmām, blablabla. nu, jūs sapratāt. man viss ir apnicis un esmu nogurusi no cenšanās saprast citus cilvēkus un viņu absurdās iedomas.