es atceros tos laikus, kad man tik ļoti patika the killers, klausoties viņu dziesmas asociācijas ir tās pašas un tā ir tik jauka sajūtiņa. atceros arī to, kas mani toreiz uztrauca, kā toreiz skatījos uz pasauli un sevi.
galu galā, esmu kļuvusi veca, un šķiet pēdējā laikā esmu pārāk iegrimusi cilvēku savstarpējās attiecībās, domāju par pārāk bezjēdzīgi sarežģītām lietām, esmu pārsvarā ieciklējusies vienā domu plūsmā, pārāk daudz uzmanības veltu cilvēkiem, laigan apkārt ir tik sasodīti daudz kas cits lielisks.
ja vien man būtu fotoaparāts, jeb kāds, ziepjutrauciņš...
mani sajūsmina pasaules iemūžināšana, momenta nofiksēšana, caur to sasodīto elektronisko ierīci lūkoties uz dabu, ielu laternu vieglajām gaismiņām, mēnešiem(katru reizi savādāks) un zvaigznītēm. rīt es sev apsolu atrast mājās jeb kādu fotoaparātu(man spīdēs laime atrast tikai tos, ar filmiņām un uz baterijām, jo tikai tie te varētu būt te) vai vismaz piezvanīt kādam, visdrīzāk jau mātei un pajautāt lai aizdod savu.
vēl es beidzot iemācīšos un piepumpēšu sava riteņa riepas un došos braucienā uz spilves lidlauku, kur agrāk braukājos. izjutīšu kā vējš plivina matus un to ātro un vieglo kustēšanos uz priekšu, slīdēšanu garām cilvēkiem un mašīnām un vecām iļģuciema ēkām. un austiņās skanēs the killers. ziniet, es sestdien nejauši pārplēsu savu telefona atmiņas karti uz pusēm, līdz ar to visas dziesmas pazuda un iespējams tagad ir ielādēt vien kādas pāris, bet tās būs the killers dziesmas noteikti.
un vasarā, jā vasarā stopēt!
dzīve ir diezgan lieliska, ja neaizmirstas izlīst no būrīša, ko paši sev reizēm uzceļam apkārt.