dzīvē ir tādi cilvēki, kuriem viss sanāk vāji, neveikli. es pret viņiem izjūtu žēlumu, tādu dziļu bet-tur-neko-nevar-padarīt, skumju žēlumu. man šķiet, ka viņi vienmēr atzīst savu sakāvi ar tādu drūmu ēzelīša i-ā pieskaņu. nu, es vismaz tā šos cilvēkus redzu. un man riebtos, ja kāds uz mani tā skatītos, tāpēc es daru visu iespējamo, lai būtu maksimāli tālu no tādām asociācijām.

un pieķeru sevi pie tā, ka savas lielās problēmas paturu pie sevis, neuzgrūžu nevienam neko. nesavtīgi, bet smaggggi.
tu vienkārši pierodi būt viens. pasniegt sevi maksimāli veiksmīgi. tāds raksturs.

atkal tā pretīgā tukšuma, pamestības sajūta, tā, kas agrāk bija ļoti bieži. to it kā var aizpildīt, katram cilvēkam pa bišķiņam no savas personības atklājot, atstājot, jo nav neviena, kam var visu, vai lielāko daļu. nu, varbūt tas tieši iztukšo, patiesībā.
akjel, un tik sasodītas domas man ir manā pēdējā nepilngadīgajā piektdienā. zis is sēd.