man gandrīz vējš izpūta smadzenes un saprātu. gribēju vienkārši pastaigāties. (varbūt zemapziņā gribu sevi nogalināt, who knows) un gāju ar kājiņām pāri vanšu tiltam. vējš bija... nenormāls, bet prieks, ka neaizlidoju nekur, tāpat manas lēcas arī palika acīs.
vismaz rīts iesākās lieliski. sastrēgumi gandrīz nav, jo visiem mani-ved-uz-skolu-vecāki-yo ir brīvlaiks. un vizma stundu novadīja skolotāju istabā, cienājot visus ar cepumiem un tēju. tas bija jauki. bet mazliet mulsinoši, kad sarunas tēma ievirzījās par narkotiku dīlošanu.