bet vakar bija varenjautri. es gan izturējos reāli kretīniski, bet neviens nesaprata laikam manu intonāciju un patieso domu gājienu, kad pie katras nākamās gačo(vai gustavo vai ozola vai skuteļa nu hvz, man viņi visi šķiet vienādi) dziesmas teicu, ka tā ir noteikti mana mīļākā un ka es noteikti došos uz koncertu.
vēl es divām pretīgām cacām iestāstīju, ka man ir nomiris kāmītis, kuram bija 9 gadi(viena no cacām gan apgalvoja, ka kāmīši nevarot dzīvot tik ilgi, uz to es atbildēju, ka viņa neko nesaprot no kāmīšiem, bet iespējams, mani vecāki man meloja) un viņu sauca alfrēds. man vienkārši vajadzēja izdomāt savu skumju iemeslu, brīdī, kad tās abas uzklupa mums ar betu virsū, prasot kādēļ es esmu tik bēdīga.
un man ir vaniļas piens un tas ir baigi kruti.
un vēl man ir absolūts miega iztrūkums, bet esmu jau visu ko šodienai atkal sarunājusi. nu, es esmu tik lieliska, ka pati sevi reizēm nevaru ciest ar visām šitām aktivitātēm ar minimālu atpūtu.