nebiju skolā, bet vēlāk esot mājās, internetā mazliet neapzināti uzmundrināju (bijušos)kursabiedrus, kuriem ir problēmas. man pateicās par atbalstu un tas man lika justies jauki, it kā es būtu šodien paveikusi ko svarīgu. varbūt patiešām paveicu, nu neskaitot to uzmundrināšanu.
piezvanīja māte un norunājām 21 minūti. mans patēvs rīt balsos 'par' un tas mani sasmīdināja, jo šķiet galīgi aplami. viņš ir puskrievs.
bijušais skolasbiedrs pat sacerējis dzejolīti par referendumu un ielicis savā draugiem.lv dienasgrāmatā, viņam galīgi nesanāk dzejot. bet es atcerējos par dzejoļiem un man arī gribas kādu tagad sarakstīt. tikai ne par referendumu.