sapņoju, ka visur ir koki. meži. gandrīz neviena lielceļa. arī uz sliedēm sastādināti jau labu laiku nelietoti vilcieni, kuri ir apauguši ar zālēm un kokiem. mēs ar landu ejam gar tādu vienīgo lielceļu, pārvietojoties pa vilcienu jumtiem, kuri ir paralēli lielceļam. visur ir tukšums un neviena cita cilvēka nav, līdz uz lielceļa apstājas autobuss ar vienu bijušās skolas klasi, & viņus ved kaut kādi sliktie cilvēki kaut kur, hah. mēs apsveicinamies un ejam tālāk. laikam kaut ko mērķtiecīgi meklējam, iespējams plānojam izglābties. un tad lejā, otrpus vilcienam ieraugam rolīti, kurš soļo viens pats, panākam viņu un ejam visi trijatā. beigās mēs satikām vēl cilvēkus, kuri zināja kaut kādu baigo ceļu&mēs atkal uzkāpām uz vilciena, kuram pa vidu bija upe.
un tad es pamodos. nezinu, cik bija pulkstens, bet ārā bija tumsa un es kādu brīdi vēl nevarēju aizmigt.