man ir tik ļoti apnicis. es gribētu vienkārši noklonēt sevi, tad vismaz būtu kāds, kurš mani 100% saprastu un pazītu. jo vienkārši skaudri apzināties, ka visu, visu kas ar mani ir noticis zinu tikai es, pārējie cilvēki epizodiski pieklīst kādā manas dzīves grāmatas nodaļā un pazūd atkal. nu, vai arī uzrodas par vēlu. visi notikumi, atmiņas ir kā kaut kāda smaga nasta it kā.
es vienkārši nespēju valdīties, šīs smagās domas bija kaut kur jāizliek. jhdgfhsjgds
nē, nu būs labi. būsbūs labi. kad es pieradīšu.
kārtējais superdepresīvais ieraksts. tā ar mani notiek katru ziemu.
