-Dejo, - Aituvīrs teica. -Kamēr mūzika skan, lai tur kas, dejo! Vai tu saproti, ko es saku? Dejo, dejo un neapstājies. Nedomā par to, kāpēc tu dejo. Nedomā par to, kāda tam jēga. Nav nekādas jēgas. Tikko tu sāksi par to domāt, tā kājas necilāsies. Un es vairs nevarēšu tevi savienot. Nekad vairs. Tad tu varēsi dzīvot tikai šajā pasaulē. Tevi pamazām ievilks šajā pasaulē. Tāpēc skaties, lai kājas cilājas. Nedomā par to, cik tas muļķīgi, nepievērs tam uzmanību. Dejo skaistā deju solī. Tad man izdosies tev pamazām vien līdzēt. Tev ne no kā nav jābaidās. Jā, tu esi noguris un jūties apdraudēts. Tā ikvienam laiku pa laikam gadās. Bet reizēm liekas,ka esi kļūdījies. Un kājas pārstāj cilāties.
Pacēlu skatienu un kādu brīdi noraudzījos ēnā uz sienas.
-Tev nekas cits neatliek - dejo, - Aituvīrs turpināja. -Dejo, cik labi prazdams. Tā, lai nevienam tas nepaliek nepamanīts. Tad arī es varēšu tev palīdzēt. Tāpēc dejo. Kamēr mūzika spēlē.
Dejo. Kamēr mūzika spēlē.

/h.murakami, "dejo, dejo, dejo."/