krīt uz nerviem, kad man prasa kaut kādus jautājumus, kur atbildē gaida ķipa tā cilvēka žēlošanu, bet mans tiešais raksturs līdz tam neaizdomājas un saku ko domāju, bez aplinkiem.
"ja tu būtu puisis, vai es tev liktos smuka?" nu WTF.

akdievs jā, bet vakardienas lielais prieciņš bija pastaiga pa pamesto rūpnīcu. tur ir uzkrājušās tik daudz emocijas un citu cilvēku atstātās pēdas, ka vienkārši wow.
kaut vai cigaretes (latviešu) pa 37 santīmiem. interesanti būtu uzzināt pirms cik gadiem...

un tagad es gribu būt bolderājā. pastaigāt gar jūru, aiziet uz molu. bet nespīd, jāsēž mājiņās un jāmācās, jāmācās, lai es būtu derīgs latvijas pilsonis kaut kad nākotnē. (vai drīzāk kādas citas valsts, par cik vakar lamājāmies uz televizoru, skatoties vēlēšanu rezultātus... ū, jā, naša raša. krievi rulzzzzz... NOT.)būs jābrauc nākotnē varbūt iepazīt vāczemi, vai kādu citu vietu, kur abibas tērpti nodzerti purni uz ielām nav ikdiena. :)