sõ dēm trū. bet vispār tā grāmata "mizerija" ir epic šausmīga(bet man viņa patīk, varbūt tieši tādēļ). tiku līdz vietai, kur psihopātiskā annija nocērt kāju ar cirvi, vēlāk brūci piededzinot. bet tas rakstnieks, kas tur aprakstīts... viņš man kaut kādā ziņā ļoti atgādina mani, nu tā domu gaita - ko es tādās situācijās darītu&domātu. 

bet šis man rīts iesākās šausmīgi, jo pulkstens 8os mani uzmodināja sunis, kurš nenormāli skaļi rēja&pīkstēja&izdvesa citas neadekvātas skaņas un tad vēl radinieki, kuri pēkšņi visi sadomāja atbraukt uz mūsu māju, lai atbrauktu, uzkavētos te veselas 20min(to laikā skaļi runājot&staigājot tā, ka protams par gulēšanu es varu pat nedomāt) un tad visi kopistiski aizbrauktu prom uz laukiem strādāt. oh joy.

āā un vēlāk es pati arī izdvesu neadekvātas skaņas, kad ieraudzīju, ka pledā ar kuru biju apsegusies ir zirneklis, kurš visu laiku man mēģināja rāpot pa elkoni. x_x brrr. hate 'em.

bet vispār, ja apjēdz to, ka principā visi krāpjas... nemaz nav tik grūti dzīvot. ir jāsamierinās ar dzīves smagajiem faktiem un jāizmanto tie savā labā, i guess? 

p.s.

sunis. jā sunis, nevis suns. man vienmēr šķitis, ka tā labāk skan. :D