el

par garlaicību čīkstēt būtu absurds.

tās notikumu gūzmas notrulina uztveri. jau mazliet par tālu tā robeža - kur sākas "OMFG?!?!?!". tagad jau ir ieslēdzies tas - "skaidrs, tā ir, ok" par pārāk daudz ko.

bieži aizdomājos, ko citi darītu manā vietā.

man laikam ir savādāks tas sāpju slieksnis nekā vairākumam. tā šķiet...