Šonakt sapņoju Viņu- Bārs, maiga pustumsa, fonā skan trompete.  Stāvam pie bāra, Viņš pasūta viskiju, bez ledus, es Cosmo. Viņš pietuvojas manai ausij, iekožas ļipiņā, pavēl doties uz dāmistabu un novilkt biksītes. Pagriežos un aizeju, smalkajam, ziediem apdrukātajam, šifonam noplandot. Atgriežos, smalkās mežģīņu biksītes rokā sažņaugusi, ielieku tās Viņa žaketes kabatā, Viņs smīn. Ar vienu rokas kustību, stingru, bet maigu, Viņs pievekl mani sev klāt. Otra roka paslīd zem kleitas kā parbaudot cik mikla es esmu. Viņš lēni, bet uzstājīgi glāsta manu kājstarpi, Viņa pirksti, viens, divi, manī. Viņš skatās man acīs un smaida, es piesarkstu, Viņš turpina tik ilgi un spēcīgi, ka aizmirstu par visu apkārtējo pasauli, cilvēkiem, ziņkāriem skatieniem, visa pasaule sastāv tikai no mums diviem un Viņa pirkstiem manī. Pēc īsa mirkļa es atgāžu galvu, pār manām lūpām nāk apslāpēts vaids, es beidzu. Viņš izvekl no kabatas manas biksītes, ieelpo to aromātu un uzdzer krietnu malku no savas glāzes. Moinātajs, ak saldā fantāzija.