- 20.1.10 09:11
- Vakar bija tāda depresija, ka maz neliekās. Komplektā ar muguras un ceļa sāpēm tiku arī pie stipriem krampjiem rokās, vēdera sāpēm un drebuļa. Brīžiem nesaprotu, kā mums pēc šķiršanās sanāk vienam otru tik tālu novest. Un tad, kad sāku domāt, ka man ir pārdabiski augstas prasības pret sevi un citiem nonāku pie domas, ka nav nemaz man tik daudz vajadzīgs, lai es būtu laimīga. Lai arī esmu sačakarēta un man ir atkal jāiemācās ticēt kautkam labam un skaistam.
Tad nu lūk šodien mani tur pie dzīvības tas, ka mīļums teica, ka viss mums būs labi un izdosies un man ļoti gribas tam noticēt. Vēl secināju, ka tad, kad man dzīvē ir bijušas attiecības ar pareizo fīlingu un klikšķi gribot, negribot jau pēc salīdzinoši neilga laika sanāk runāt par visnotaļ tālu nākotni. Man neviens nekad agrāk nav licis apsolīt, ka nekad nešķirsimies, pat pa jokam... - 2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 20.1.10 09:42
-
Negribas tevi apbeedinaat bet NEKAD pienaak aatraak nekaa tu domaa !
- Zin, ko Tev teikšu...
- 20.1.10 09:51
-
zinu zinu, bet ne jau par to ir runa. vienk. mīlīgi ka tā var pateikt, tas arī viss :)
- Zin, ko Tev teikšu...