16. Augusts 2012

• 16.8.12 00:09
• cīnos ar nekalibrētu monitoru un liekas paralēli galvā kkas kalibrējās. iedomājos par to vai drīkst lepoties ar kādu par to, kas viņš ir. lepojos pa kluso, nē, laikam vairāk tas nav tik klusi, ja to pierakstu. Vienalga lepojos. vajadzētu paņemt to lielo dzēšgumiju ar uzrakstu "for your big mistakes" un šo to padzēst, lai varētu ar sevi lepoties. vai lepoties ar sevi ir veselīgi? vai nu nemaz jau arī nevar un nevajag kko dzēst, jo tie dīvainie virzieni un notikumi kkur noved, liekas samirkšķini acis un pasaule sagriezusies kādā dīvainā virzienā. jākalibrējas, lai piesietu realitāti iedomām. no baltas lapas nevar, vajag no jauna skiču bloka, kaut vai ar pelēkām lapām, bet jauna, pelēks jau ir gluži jauka krāsa, tas nav tikai balts vai melns, šķiet tajā ir vairāk dzīvības. samirkšķinu acis un nobildēju šo mirkli. šķiet šobrīd esmu pavisam patiesa. spināti čuč saldētavā, bet stiprums uzradies pats no sevis. domāju par to ko Tu šovakar dari. visai dīvaina vēlme tagad notīt Tevi ar z-svētku lampiņu virteni un sabildēt samirkšķinoties. ar tām nekrāsainajām, jo ir cilvēki, kuros iekšā ir tik daudz krāsu, ka ārpusē jābūt līdzsvaram. klausos lekcijas, katras beigās līdz ar pārējiem klusi piečukstu - желаю всем счастья. viņa uz mani paskatās un samirkšķinās, laikam nodomā, ka mamma jocīga.
  Tags: jaunabilde, meita, sajūtas
• 0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu