18. Novembris 2010

• 18.11.10 12:16
• hroniska depresija. tik maz šķietami vajag, lai būtu labi, bet nevar dabūt arī to. strādāju pie sevis iepriecināšanas. galīgi nepatīku sev tāda, redzu sevi savādāku, jānospiež pareizās pogas, jāsaprogrammē pareizās programmas... faking jāmācās sevi sapurināt pareizāk. pilnīgi pelēki nekādas sajūtas mijās ar tādu kautkādu slimīgi pārdabisku pārlaimi brīžiem, kautkā nav pareizā līdzsvara, jāmeklē... kautkā bieži ir pēdējās dienas sajūta un vakarā negribās saprast, ka tā nodzīvota skatoties vienā punktā sienā ar aukstām, neizteiksmīgām acīm un šūpojoties, šūpojoties, šūpojoties... varbūt es vienkārši neesmu spējīga sevi izglābt, galu galā man no bērnības iemācīts, ka mani glābt nav iespējams un nav vērts, varbūt jāsamierinās beidzot.
  Tags: d, sajūtas
• 0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu