5. Oktobris 2010

• nu tā...
• 5.10.10 15:25
• Pēc pieprasījuma updeits... Vakar kādu stundu pirms tikšanās man dīvainā kārtā beidzās viss satraukums (droši vien vīna pudele, ko ieleju sistēmā iedarbojās), dārgajam tā īsti satraukums nemaz neesot uznācis, gaidīja, kad būs, un nekā. Bija jau tumšs un salīdzinoši kluss, kad tikāmies, un jocīgākais laikam tieši tas, ka nemaz nebija tik jocīgi vai nepierasti, varbūt tikai kādas 15 minūtes šķiet pagāja, kad likās bijām jau viens pie otra jaunā formāta pieraduši. Nekas jau patiesībā nav īpaši mainījies, viss ir tāpat, mēs esam tādi kā bijām, runājam tāpat, uzvedamies arī pamatā tāpat, izņemt to, ka tagad viss ir taustāmā formātā :) Man liekas man ir mazliet skumji brīžiem, nevaru pat saprast kā to sajūtu nodefinēt, jo šī tikšanās, un tās ilgā gaidīšana ir tāds kā kulminācijas punkts mūsu attiecībās. Ir tikai nostaļģiskas atmiņas par to kā pirmoreiz uzpīpējām kopā, kā runājām par attiecībām un novēlējām viens otram atrast to pareizo otru :), kā sapratām, ka esam pavisam netīšām un negaidot to otru atraduši, kā gulējām pie kompjiem, kā svinējām Z-svētkus pēc viņa laika, attiecīgi es astoņos no rīta sapucējusies dzēru melleņu karstvīnu savā virtuvē, kā uzcepu viņam cepumus un nosūtīju pirmo paciņu, un daudz, daudz visādu mazu, jauku brīžu, kas mums pa šiem 10 mēnešiem bijuši. Tagad mēs šķietami pāršķiram lapu un sākam pilnīgi jaunu nodaļu, ko piepildīt ar pavisam citām lietām. Un nobeigumam es tikko sapratu, ko es varētu pateikt - Ir skaisti, ka var iepazīt cilvēku tādā veidā, ir interesanti un aizraujoši nevarēt viņu fiziski just, bet būt ar viņu tik daudz kopā dzīvojot pilnīgi dažādās pasaulēs, dažādos zemeslodes punktos, jo tieši tas viss ļauj vislabāk izjust, novērtēt un izbaudīt to, kas citiem attiecībās liekas pilnīgi ikdienišķs un parasts...un atzīšos man šobrīd acīs ir asaras, es tikko noglaudīju sava guļošā vīrieša plecu, un šis brīdis ir tik, tik maģisks savā vienkāršībā, šķietami tik nereāls, man tomēr ik pa laikam ir sev jāatgādina, ka tas ir pa īstam, jo es nepārtraukti attopos pie domas, ka es laikam sapņoju :) Vēl viena lieta, ko doši varu apgalvot - var iemīlēties arī nepieskaroties, var mīlēt nepieskaroties, un tā sajūta dzīvē nemainās, tikai pastiprinās un apliecina to, ka dzīvē ir iespējamas visneiedomājamākās lietas. Ze end.
  Tags: love storī, sajūtas
• 27 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu