24. Septembris 2010

• rudenc, jā...
• 24.9.10 00:15
• Ir auksti kautkā, naktīs izejot uz ielas trīcu, un vairs nesaprotu no kā. Tas rudens tāds mierīgi satraucies elpo man virsū, bet viss ir tāds neparasti dzīvs arī tad kad nakts klusumā gandrīz vai vienīgās skaņas ir vējš koku lapās un retā mašīna vairs palikusi uz Brīvības ielas. Iela ir brīvības nav, ja? Nez, man tomēr patīk ka neesmu brīva, man patīk atkarības, atkarība no vājprātīgajām šallēm, ko nevaru apstāties taisīt, atkarība no priekšmetiem, kurus nevaru aizmest, atkarība no miljons dažādām lietām, un atkarība no viņa, kuru katru dienu sagaidu mājās no darba...kaut gan mums katram savs rudens pagaidām. Rudens ir atturīgi skaists, tāds mazliet iedomīgs un tai pat laikā ļoti draudzīgs. Naktīs gribas sadedzināt sveces visā mājā un ļaut suncei gulēt gultā sev pie kājām, just dzīvu siltumu, atvērtām acīm gulēt un gandrīz vai ne par ko nedomāt, gribas gleznot uz milzīgiem audekliem, notriepties līdz ausīm ar krāsu, gribas lai tikmēr skan čila plejliste un nekā cita vairs tajā brīdī nav... Pavasarī ir citādi, pavasarī viss mostās, bet tagad iet gulēt, gribētos teikt, ka mirst, bet nē, drīzāk tā skaisti pieglaužās un aizmieg, pilnīgā mierā, aizmieg viss kopā, jo tā ir siltāk. Un galu galā ir apnicis skriet, tā iekšēji justies kā kāmim ritenī, bezjēdzīgā riņķošanas procesā, gribas apstāties un paskatīties apkārt, aizvērt acis, atvērt pēc brīža un meklēt atšķirības. Neviens rudens nekad mani nav tā iedvesmojis un kad viss iet gulēt, man tomēr ir sajūta, ka mostos.
  Tags: inspirācijas, love storī, sajūtas
• 0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu