10. Augusts 2010

• melanholiķis
• 10.8.10 01:56
• Kapēc es vēljoprojām ar viņiem runāju es nezinu. katru reizi es ceru dzirdēt kautko, ko man gribās vai kas man liktos piemērots, bet vienmēr viss ir pēc viena šablona, gandrīz vienmēr pēc sarunām gribas ierausties stūrī un skatīties vienā punktā un nekad nelīst ārā, palikt tur, kur viss ir konstants un neviens man neatgādina to, ko es jau tāpat zinu. Dranķīga sajūta kautkāda, bet es ar viņiem runāju vēljoprojām, kaut dzīvojam dažādās pasaulēs, gribās, lai kādreiz kautko labu man pasaka, ka viss būs kārtībā, ka mani mīl, ka palīdzēs tāpat vien, tapēc ka man to vajag, nevis gribot kautko pretī... kautkāda izmisīgi slima vēlme justies kādam svarīgai, man liekas tapēc man arī ir tādas novirzes kā sevis iznīcināšana pārpūloties un vēlme patikt visiem, reāls fuckaps... Man patīk skatīties uz smaidošajām ģimenēm, vecākiem, kas rotaļājas ar saviem bērniem parkos, redzēt to emociju viņu acīs, es viņu klusām zogu...
  Un vēl iedomājos šodien, viena draudzene kautkad teica, ka viņai jau sen ir sajūta, ka viņa paliks viena(meaning bez vīrieša, precēšanās...) un viņa ar to jau ir samierinājusies, ne tā, ka atvairītu visas iespējas un noliegtu, ka kautkas kādreiz būs, bet nu tā čilā dzīvojot pat bez skumjām par to, kā par jau pilnīgi pašsaprotamu lietu. Man līdzīgi ir ar miršanu, jau daudzus gadus ir sajūta, ka ilgi nedzīvošu, nav ne jausmas līdz cik, bet ne līdz sirmajam vecumam noteikti, agrāk man rādījās avārijas un nelaimes gadījumi konstanti diendienā kā fast forward īsfilmiņas acu priekšā, bet tad es sāku mazāk no tās sajūtas baidīties, un vairāk priecāties par to, kas man ir tagad un tas viss izbeidzās. Tagad es dzīvoju mazākiem solīšiem, cenšos domāt par svarīgiem laikiem un notikumiem līdz kuriem man jāaizvelk, kurus es ļoti gribu piedzīvot. rādās, ka pagaidām tudei iz not ze dei un tas jau arī ir skaisti, pēdējā laikā es priecājos par katru dienu, nedēļu un mēnesi un tā sajūta, kas tomēr iekšā sēž man palīdz saņemties un darīt maksimāli daudz to lietu, kas ir manā plānā, lai rīt nebūtu tik liela tā sajūta - fak, un es nepaspēju... bet vispār lai cik dīvaini vai slimi neizklausītos, tas pat savā ziņā ir skaisti, liek vairāk just un novērtēt.
  Tags: d, sajūtas
• 7 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu