19. Maijs 2010

• 19.5.10 21:25
• Gribās kautko rakstīt...Nespēks, viss apnicis, mirklis pirms padošanas...Un tomēr, šodien kaut neliela cerība pavīdēja, ka viss tomēr mainīsies. Labi apzinos, ka pati pie visa esmu vainīga un, lai mainītu vecus ieradumus un nemocītos ir kautkas drastisks beidzot jādara. Man nepatīk, ka neesmu vienīgā no kā tas ir atkarīgs, ka esmu ļāvusi notikt tā, ka neesmu vienīgā, ka kautkas man spēj traucēt dzīvot... To vajadzēja jau sen, bet visie tie "ja" un "bet", tapēc sanāca sevi novest līdz pēdējam brīdim, kas jau liekas kā "now or never". Tik daudz kādreiz bija spēka cīnīties ar sevi un dzīvot. Bet nu viss dranķīgais uz labu, viss kautko iemāca, viss norūda, un viss liek tiekties pēc gaišām, skaistām un pozitīvām emocijām... Šitā nekad vairs, ja jutīšu, ka sāku no rītiem celties ar vēlmi nomirt, viss nafig jāmaina un nevis pamazām, bet uzreiz un tulīt. Punkc.
  Tags: attiecības, sajūtas
• 2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu