- Gribēšana...
- 26.12.10 00:29
-
Es šo to pēdējās dienās sapratu, bez maz liekās, ka nu jau viss ir skaidrs. Man vajag gribēt, ja es negribu, tad mirstu, tad nekam nav jēgas. Un šobrīd es gribu tevi, gribu ielīst tevī, tā lai tev aizraujās elpa, tā lai tu sāc apšaubīt savu pārliecību par tādas eiforijas neeksistēšanu. Tā lai tev gribas traukies mežonīgā ātrumā un ņemt visu, ko es tev dodu, dot tik daudz cik tu neesi cerējis iegūt, parādīt tev to, ko vēl nebiji pamanījis, pateikt to, ko vēl nebiji dzirdējis, izdarīt to, ko nebiji gaidījis... Man gribas, lai tu guli raugoties griestos, zīmē savas dzīves līkločus iztēlē un saproti, ka esi dzīvojis tieši šim mirklim, ka viss ir tik nenozīmīgs un vienkāršs un bezjēdzīgs. Man gribas, lai mums būtu bail elpot, bail iztraucēt mirkļus, kuros attopamies. Man gribas, lai tu mani iedvesmo, lai man gribas pamosties nakts vidū un gleznot, lai man gribas smieties līdz asarām un raudāt līdz smiekliem. Man gribas iedvesmot tevi kautko radīt, gribas, lai ieskaties man acīs un ieraugi tik daudz, ka nevari to noturēt sevī. Man gribas aizturēt elpu ienirstot vannā un ieraudzīt cik pasaule izskatās citāda tad, man gribas vērot ielu caur vīraka un sveču dūmiem, kas tinas līkločos ap palodzi, man gribas traukties tādā ātrumā, ka vairs nav pat bail, man gribas dziļi ieelpot visas smaržas ar aizvērtām acīm un skatīties asociācijas, ko izveido mans prāts kā filmu, un man gribas dalīties tajā ar tevi, zinot, ka sapratīsi.
Un brīžos kad liekas, ka nu jau sāk pierimt, man gribas, lai karuselis sāk griezties no jauna, it kā būtu atguvis spēkus...