- labrīt
- 15.8.10 10:35
-
Dārgais šad tad ieraksta kautko draugos dienasgrāmatā, šī rīta ieraksts ir par to kā viņš aizbraucis, ko ieguvis, kā pietrūks u.t.t., un kārtējo reizi es nodomāju, ka mēs jau visi tomēr griežam pēc savām piegrieznēm, jo tomēr bik aizķer, ka par mani viņš nekad neko nepiemin, nez man sievišķīgajā stulbumā uzreiz liekas, ka viņš tomēr atstāj iespēju "ja nu nesanāks" variantam, ka neesmu tik svarīga, lai mani būtu vērts pieminēt. Droši vien, ka es vienk. rakstu par daudz par viņu, varbūt man arī vajadzēja mierīgi klusiņām uzvesties visus šitos mēnešus, bet man to visu gribās tomēr kautkur izlikt, par daudz to emociju un pietiekami liela svarīguma pakāpe, lai tā būtu viena no lietām par ko rakstu visbiežāk... pilnīgi sievišķīgais idiotisms pūsties par kautko tādu, ko es vienk. ielieku savos rāmīšos, skatos un nesaprotu, bet nu kautkāda stulba sāpe tur tomēr ir.