- 28.6.10 00:56
-
Citiem par mums smejoties, es pasmaidu un nodomāju, ka diez vai tā ir tikai mūsu ilūzija, ka esam atraduši kautko patiešām vērtīgu un tādu, kas mums liks domāt, ka viss pārējais dzīvē ir salīdzinoši mazvērtīgs. Pat neņemot vērā attālumus un to, ka neesam tikušies viss ir tik īsts, ka šķiet īstāks nekad nav bijis un nebūs. Starp ikdienas sīkumiem un pārpratumiem, es tomēr vienmēr paskatoties uz Tevi nodomāju, ja tu man prasītu ko es savā dzīvē esmu visvairāk gribējusi, es pavisam droši šobrīd atbildētu - lai Tu esi laimīgs. Droši vien citiem ir grūti saprast kā var dzīvot tā kā mēs šobrīd, bet mēs jau tomēr "satiekamies" katru dienu un mēs zinam, ka ir vērts vēl nedaudz ilgoties, jo tas taču ir tik fantastiski eiforiski zināt, ka varēsim viens otram ieskatīties acīs pa īstam, un ļaut, lai apstājas laiks... Klausoties ironiskos komentāros un piezīmēs es sapratu, ka citi to iespējams nekad nesapratīs un patiesībā ir žēl, ka tā, bet neticēt ka kautkas tāds eksistē ir bēdīgi, jo galu galā tikai ticība kautkam labam un skaistam ir tas, kas mūs virza uz priekšu. Un man sāk palikt vienalga cik salda esmu palikusi ar to, ka atļaujos ticēt un sapņot, man vispār ļoti daudz kas ir palicis vienaldzīgs, kopš man esi Tu, un jā, es pieļauju domu, ka varbūt kādam citam ir taisnība, bet mana intuīcija saka, ka šis nav tas gadījums...noskaidrosim...
Jā, un pirms brīža attapos, ka ir pagājuši precīzi 7 mēneši, un nemaz tik grūti arī nav bijis kā šķita sākumā, tieši otrādi liekas, ka ir bijis pat pārāk viegli, kas, manuprāt, ir ļoti labs rādītājs :)