1

kreigam fergusonam ir gandriz tik pat gadu, cik manam tevam, bet es gribetu, lai vins ir mans boifrends.

man patīk kādu popmūziku austrālija ir izauklējusi pēdējā laikā. sākumā sam sparro ar savu black and gold(youtube) tagad daniel merriweather ar red (youtube). un tad vēl es padzirdēju, ka misters sparro producē adama lamberta jauno albumu vai vismaz viņi abi ir studijā. ja godīgi nevaru sagaidīt viņa albumu. būtu vismaz iepriecinājis ar kādu singliņu, bet nēēēē....nēēēē...ciešaties!

the girl you lost to cocaine

nikko hurtado

 

vakar vakarā atbraucu mājās no mājām. lūk, lūk, agrāk es braucu no mājām uz rīgu, vakar es braucu mājās no valkas. vecrīga vakar bija piebāzta ar pusnervoziem, pucētiem studentiņiem. drūzmējās pie e-talonu automātiem un dažiem rokās bija pat kartes. nekas, nekas pēc pāris nedēļām daži no viņiem mētāsies uz ielām pilnīgi shit-faced , jo mājās var nākt tad, kad pašam gribas un ir ērti. daži jau būs izdomājuši tēmas savai disetrācijai.

es, es vakar gāju mājās un grimu stulbā sentimentā. gribēju zināt, cik ļoti man saleksies sirds, ja man atnāks īsziņa no didža. ja kas, tad nemaz nesalecās un pēkšņi man palika tik viegli un labi, bet varbūt tas bija tikai vakar un varbūt tāpēc, ka atbraucu no valkas.

( off topic )

man ir sajūta, ka man nolobīsies degums, pārsprāgs galva un es izžūšu. kā pie velna var apaukstēties? a?

takeshi kaneshiro

es zinu, ka tas man vispār neglaimos. es šonakt sapņoju, ka man pazūd krūtis kā sievietei un uz manām jaunajām vīrieša krūtīm aug mati. es nezinu, ko darīt, ja man ir jābaro bērns.

pēdējā laikā sapņoju par to, ka esmu stāvoklī, man piedzimst bērns vai es grasos ieņemt bērnu. tad vēl es sapņoju par to, ka braucu ar mašīnu un vienmēr apstājos kaut kādā mežā. vienmēr citā, bet mežā.
tas droši vien nozīmē, ka man vairāk piens jādzer, jākrēmojas pēc vannas vai kaut ko tādu.

Kreigs Fērgusons veltīja 12 minūtes sava raidījuma monologam par savu atkarību. protams, skumīgi, bet viņš esot pamodies ziemassvētku dienā istabā virs bāra, izmircis savā urīnā, varbūt arī ne savā, bet urīnā un izdomājis, ka tad būs tā diena, kad viņš darīs sev galu. planēšot Temzā. Fērgusons nogājis lejā un bārmenis, kurš bija gulējis pie bāra, kuram arī iespējams bija problēmas ar alkoholu piedāvāja viņam glāzi heresa. viena glāze, otra glāze, trešā glāze un tajā dienā viņš aizmirsa nomirt!

Es atceros, ka vidusskolā viena mana dzīvokļa biedrene teica, ka viņai apnicis dzīvot. mēs prasījām, ko viņs domā darīt un viņa teica, ka iešot pagulēt.
es šodien braucu uz darbu un domāju, ka man patiešām vajadzētu aiziet pagulēt!

es nekad neesmu vainojusi nevienu, kas kaut kur brauc. no vienas puses es domāju, ka tā ir tā dažādā sāpju robeža.

nesen māte jautāja, kad es grasos braukt prom. laikam jau viņa arī gribētu, lai bērniem ir drusku vieglāk nekā viņai. es nezinu, varbūt viņa vienkārši netiek pāri "pasakaties-kā-citi-dara" kompleksam. es zinu, ka ir nožēlojami taisnoties ar savu laiku ārzemēs, jo tad man nebija nauda jāpelna, bet es nekad, nekad, nekad...neesmu šeit jutusies tik sveša kā es sajutos tur. te ir mana vislielākā mīletsība uz pasaules, vispazīstamākās sāpes, visslēptākās un tajā pašā laikā visatklātākās vēlmes un es nekad nevarētu to tā vienkārši pārdot!

kā man negribētos, lai man vairs nebūtu citas iespējas.

ir stulba sajūta, kad nezini vairs kas ir kas. piemēram, es īsti neticu lauztām sirdīm(jo kā teica didzis, sirds ir tkai muskulis) es neticēju arī radošajai krīzei.

vārdam 'mākslinieks' manā prātā vienmēr ir bijusi ļoti negatīva konotācija. piemkārt, jo vienmēr māksliniekus noraksta ar tiem, kas ir "ar putniem", otrkārt, kā likums viņi visi ir neprakstiski garastāvokļa cilvēki, kas vai nu ļoti daudz dzer, lieto narkotikas vai runā ar kosmosu un ir tik pat neprakstiski dzīves idioti. tas viss tā samezglojies un tad, kad es gribu tik vaļā no savas radošās enerģijas es to visu pārvēršu vienā lielā jokā. vai nu es skricelēju uz avīžu malām vai salvetēm bāros un es pavisam aizmirstu kāda tā patesībā ir meditācija. un tas skanēs pārāk poētiski, tāpēc pārāk māklsinieciski, bet ir forši, kad gaiss vibrē tikai tāpēc, ka domā un rokas paliek vieglas un ir tāda iemīlēšanās sajūta dzīvē.  man tā nav bijis tik sen. un man ir sajūta, ka es sāku kalpot tai tumšajai pusei. es dzeru, reibstu, pat mani smiekli ir tādi nesmuki un melni, tādi kā apātiski. otrajos rītos es dzeru pretsāpju līdzekļus, ēdu reti un man ir slinkums domāt.

un mani neiedvesmo ummm...pastaisgas pie jūras or whatever ,dūjas un vienraži burvju mežos. man tikai vajag atrast mājas, kur domas ir dzidras un taisnas, kur neviens nezvana, neraksta, lai neviens neko nejautā, lai nav auskti, lai nav karsti, kur visi viens otram piedod. lai laimes sajūta ir pašsaprotama, nevis kaut kas, kas kādreiz notiks.
man pietrūkst sevis, man nepietrūkst kursiņu un pulciņu, kur zīmēt ābolīšus un krūšu tēlus.

un tas ir tikai diletanstisks talantiņš un paliek grūti elpot, ja ir sajūta, ka tas ir vienīgais, kas no visiem tiem IR!

grbu būt kā cody diablo.

restorāna vadītājs juris vienu rītu teica, ka bābas paliekot dīvainas, ja viņām ilgi neesot vīrieša. veči tiekot ar tādām lietām labāk galā. patesībā es skatos ar baltu skaudību uz tām manējām, kuras vienmēr saka, ka viņas vēl ir par jaunu tam visam un es tā saprotu visas tās savējās, kurām liekas, ka laika par maz un tūlīt jādzemdē, jādzīvo kopā un jākrāj nauda vovlo. ne nu es veca nekā, bet sajūta tāda, ka viss būs jāsāk no sākuma, jāmeklē kāds ar ko visu sākt no sākuma. runa pat nav par to, ka man bail, ka man sirds lūzīs(tās man liekas milzīgas muļķības), man nav īpaši bail no baigajiem atraidījumiem (mumsjau vairs nav 16 gadi). godīgi, pirmkārt, man nav ne jausmas, kas man tagad būtu jādara, otrkārt, man ir slinkums, treškārt,es īsti negribu, lai manā ikdienā mainītos patīkamās lietas "eju, kur gribu ar ko gribu, cik ilgi gribu,bez iemesla".

iespējams, ka mana pieredze ir tik niecīga un es īstenībā nesaprotu, kas ir tas pats galevanais. pēdējā laikā manas ikdienas mantras skan tikai par un ap mani pašu. man tā nepatīk. man vienmēr ir paticis domāt, ka esmu komandas spēlētāja. man nevaja komandēt, man nevajag, lai mani komandē, man vienkārši gribētos piederēt, piesiet domas, lai man ir kaut kas ar ko dalīties un tajā pašā laikā paturēt sev. ...eh, atkal viss tikai par mani.

fonā skan brūsa springstīna human touch.

pietika maksam tikai pateikt, ka viņš grib zināt kā man iet...viss...saraudājos. nevaru nomierināties. man ir tāds kauns, ka es neattaisnoju viņa cerības. gandrīz tik pat ļoti kauns kā no tēta. tagad es nezinu, ko, lai es saku. es gribu atvainoties un pateikt, ka man viņa pietrūkst un, ka es gribu viņam visu, visu izstāstīt.

Mēļo, ka
Sons of Anarchy (IMBd)atgriežas otrajā sezonā. un , nē, šo seriālu es neskatos, jo smuks ir galvenais varonis. man pat patīk tā ikdienas sāpe, kas tur ir!
 

vakar gāju uz veikalu, tizli slāju.
domāju, ka man ļoti patīk viss vienkāršais. kāpēc es labāk aizeju uz bāru, nevis skatos supersapiņķerēto eiropas kino. ja es skatos filmas, kāpēc es labāk noskatos filmas par lieliem, cilvēkveidīgiem robotiem. pat tad, ja man jāizvēlas, es labāk skatīšos seriālus par vampīriem un supervaroņiem vai arī skaistiem, seksīgiem cilvēkiem, kas nonāk visstulbākajās situācijās.
ja man jālasa grāmatas par nesmukiem cilvēkiem, kuri pārvēršas par milzīgu kukaini, kurus nosit tēvs ar ābolu, es tik un tā labprātāk lasu grāmatas par vampīriem, sievietēm, kas guļ ar daudziem vīriešiem.
es diez vai pirktu rokassomiņu, kas izskatās, kā tējkanna, kas izšūta ar fliterīšiem, jo tas ir moderi un superskaisti. tas ir superskaisti, bet es nesaprotu.
man nelaikas slikti un pazemojoši vilkt dekoltētus krekliņu, jo man ir lielas krūtis. man neliekas slikti, ja meitenes, kurām ir garas un skaistas kājas velk īsus svārciņus.
man metas pumpas, ja "mākslinieki" uzķellē trīs ķekšus uz audekla un viņu fanu klubs(mamma, tētis, brālis, ome un draugs) stāsta visiem, cik tas ir ģeniāli un visi pārēji domā, ka viņi ir stulbi, jo acīmredzot viņiem nepietiek prāta, lai saprastu to supermākslu.
...un tik un tā, ja zelta kosmoss apveltītu mani ar tādām prāta spējām un potenciālu es labprāt saprastu to visu, bet nekad neaizmirstu, ka ir vienkāršākas un lētākas lietas, kuras drīkst patikt un saprast nav kauns...

f me sensless, bet man baigi patīk mylo versija miami sound machine dziesmai "doctor pressure". vakar uzcepu kartupeļu pankūkas un visu dienu klausījos savas "šodienas dziesmas". atcerējos par ārstu spiedienu. šodien ienāku darbā, ieslēdzu skaņu un tieši, tieši skan! vakar no rīta pamodos pārak agri brīvdienai, proti, 5:23 (skatījos puktenī), ieslēdzu radio, mazgāju traukus un skan free "all right now" un pēc tam whitesnake "here I go again". Zinu, zinu..tas ir tas pats, kas ēst nēģus(!) ar putkrējumu, bet, ja patīk... nodomāju, ka jābūt labai dienai. tā ierastā sevis "programmēšanas" metode, kura reti iedarbojas, bet vismaz tajā brīdī, kad tā nodomā ir tāda forša, silta sajūta pakrūtē(nē, santa, ne tik silta!).

visi brauc prom, strādā labākos darbos vai nestrādā vispār. lasu citas cibas un man liekas, ka es palieku tik niecīgniecīga, jo es strādāju mazu darbu, dzīvoju mazu dzīvi. pats smieklīgākais ir tas, ka man pat ļoti patīk mana mazā dzīve. es tomēr esmu mājās.

ai, iešu iedzert kaut ko.