ielās

« previous entry | next entry »
Aug. 25th, 2009 | 07:51 pm

es nekad neesmu vainojusi nevienu, kas kaut kur brauc. no vienas puses es domāju, ka tā ir tā dažādā sāpju robeža.

nesen māte jautāja, kad es grasos braukt prom. laikam jau viņa arī gribētu, lai bērniem ir drusku vieglāk nekā viņai. es nezinu, varbūt viņa vienkārši netiek pāri "pasakaties-kā-citi-dara" kompleksam. es zinu, ka ir nožēlojami taisnoties ar savu laiku ārzemēs, jo tad man nebija nauda jāpelna, bet es nekad, nekad, nekad...neesmu šeit jutusies tik sveša kā es sajutos tur. te ir mana vislielākā mīletsība uz pasaules, vispazīstamākās sāpes, visslēptākās un tajā pašā laikā visatklātākās vēlmes un es nekad nevarētu to tā vienkārši pārdot!

kā man negribētos, lai man vairs nebūtu citas iespējas.

tiešsaite | komentēt | Add to Memories

Comments {5}

...

from: [info]omeega
date: Aug. 26th, 2009 - 11:12 pm
tiešsaite

Nu, tiem, kam tāda attieksme, sūdu bedre ir arī visur citur. Tas ir cits stāsts.
Un, ja apzināti grib dzīvot visu laiku vienā vietā, viss ir kārtībā. Bet ja vieta ir viena no daudzām tikpat labām un interesantām, tad gan ne.
Vispār man iet diezgan labi. Braukšu.

atbildēt | Parent