man ir vientuļi, bet tas jau nu nav nekas jauns. varbūt pēcpusdien šeit, uz šiem betona džungļiem, kur viena vienīga sev ceļu ārpus asfalta plaisas izkarojusi nezāle ir mans viss, atnāks M. un šo sajūtu mazliet atšķaidīs, pēc pilnas programmas paņemot mani gan priekšā, gan pakaļā. pēc tam es viņu glāstīšu tā, it kā tā būtu nevis āda, bet audums, ko izvēlos kleitai. zini, tāds labs audums sīku ziediņu vai iztramdītu putnu rakstā, uz kuru skatoties sajūk debesis ar zemi vietām. atsvešināti glāstīšu, uz sevi kā no malas skatoties. tikai kā audumu, ko izvēlos kleitai. nemaz negribēsies bēgt.