07:37 pm
"There was so much lost time in you, you were so much the shape of what you might have been under different constellations..." -- Julio Cortázar
man riebjas cilvēki. tas nebūtu godīgi, ja būtu izņēmumi, tāpēc izņēmumu nav.
vakar biju laimīga, kad izkāpu no meža - sasvīdusi, ar skudrām un citiem meža krikumiem aplipusi. izlēmu, ka turpmāk tā būs vienmēr. jūra vai mežs. kafija ar tajā ielijušu lietu vai sapņa vējš. melna bītlene vai Eimijas Vainhausas "Tears Dry on Their Own".
odiem gan negaršoju. oduprāt esmu izņēmums.
kaut kas tajā, kā joprojām bizoju apkārt savās iešļūcenēs.
mīļā, mīļā Eimija.
08:41 pm
m. vairs nav laika man. jau iepriekš nebija, bet tagad, kad viņam sākušās lekcijas, es esmu pavisam lieka.
man piezvana priekšniecība un apvaicājas, kāpēc es izdaru tik maz. man pazūd zeme zem kājām, bet es izroku no sevis pieklājīgu "cik maz?".
klusējošās klavieres šovakar ap sevi sapulcina tikai visuzmanīgākos klausītājus ar visasāko dzirdi - gaismu ielas pretējās puses mājas logos, to, kas palicis pāri no manas Venēcijas, un to mani, kura domā par Murakami, kurš domā par skriešanu un savos sapņos redz vienu un to pašu.
man ļoti gribas atkal rakstīt vēstules. reiz (sensensen) sarakstījos ar meiteni no Japānas. prasīju viņai par Murakami, jo tolaik man bija Murakami posms dzīvē, vai ir populārs arī Japānā. viņa smieklīgas vēstules rakstīja. prata sasmīdināt. iztēlojos, ka kratās smieklos, rakstot tās vēstules, arvien palikdama salīkusi pati pār savu heartquake.
vēl bija Annamaria no Somijas. rakstīja par zemeņu pašlasīšanas iespējām tur. tikai šovasar pirmo reizi salasīju tādas pašlasāmās zemenes. Mālpilī.
10:03 pm
atvēru logu un tumsai novēlēju saldus sapņus un viņai arī to pašu f*** you, ko viņa veltīja man vakar ap šo pašu laiku. gulēšu pie vaļā loga un pārmaiņas pēc neaizvēršu ciet aizkarus arī. arlabunakti. dzestrums veļas iekšā kā sapnis, kurā es uzlasu kritušos ābolus.
10:22 pm
klab.lv - tas ir saīsinājums no klaburčūskas.lv?
10:27 pm
vakar tā dūmakainā, pret debesīm izsmērētā klaburčūsku saule. zini, kā veci cilvēki saka? gribas atpūtināt acis. tā viņi saka. un viņi aizver acis un atpūšas no visa redzēšanas. bet kad es aizveru acis, man liekas, ka es vienalga turpinu redzēt.