| |
[Jul. 26th, 2024|07:49 am] |
| [ | Current Music |
| | Aphex Twin - Avril 14th | ] |
es gribētu atstāt švīkas uz Tavas muguras ar saviem upeņu debesmannā nagiem. ne ļoti dziļas. saskatāmas. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2024|08:53 am] |
Sapnī Tu mani pacel no smiltīm kā kukaini, notvertu no manu vakardienu lauskām kopā saliktā nomodā kā priedes asarā, un pavērs pret sauli.
Šis rīts tomēr ir kaut kas cits. Tas ir dziesma, kurā ir vārdi “I woke up in a heatwave and everybody’s gone”.
Un pēkšņi tas ir arī viss, kas ir.
It kā es tiešām būtu pamodusies pilsētu piepeši pārņēmušā karstuma vilnī.
Un neviena te vairs nav - tikai saule kādu mirkli paspēlējas ar smaržu pudelītēm, grāmatu muguriņām un gleznu, kurā vēl zied ceriņi. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2024|12:43 pm] |
katru reizi saku sev, ka šī būs pēdējā reize.
šodien viņā ir kaut kas no tenesija viljamsa kaķa uz nokaitētā skārda jumta.
pagriezos promiešanai un sapratu, ka mani vēro. uzrāvos uz "ko jūs te meklējat?"
"savu vakardienu," teicu pirmo, kas pagadījās uz mēles. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2024|02:55 pm] |
“there is a loneliness in this world so great that you can see it in the slow movement of the hands of a clock,” tas ir tikai Bukovska reiz rakstītais, kas pārslīd Tev pāri kā mākoņa ēna pār upi, un tad Tu atgriezies pie savu neskaitāmo ikdienu pelēkā nokrāsām.
sapratu, ka Misters Ūsas ir tagadne. tāpēc es viņu vienmēr tā meklēju, tāpēc rāpjos pāri tām sētām, džinsās mūždien caurumu uzraujot, tāpēc izbradāju tās svešās flokšu dobes un bēgu prom pa galvu, pa kaklu, lai neuzrautos uz "ko jūs te meklējat?" vairs nekad. un Tu brīnīsies, bet es teikšu tā - viņš katru reizi ir kaut kas cits. variācijas par tēmu ir bezgalīgas, it kā kāds no zālē sēdošajiem būtu sasmīdinājis visus, palūdzot pianistam improvizēt par kaut ko bērnišķīgu, par kaut ko tādu kā "twinkle twinkle little star".
atvaļinājuma pēdējās dienas. nav runa par to, ka es nebūtu atpūtusies. es vienkārši gribētu atpūsties vēl. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2024|07:31 pm] |
Šodien bariņš jauniešu ar milzu mugursomām plecos bija sasēduši netālu no centrālās stacijas biļešu kasēm. Kādu mirkli paklausījos viņu čalošanā, bet nesapratu, kas tā par valodu. S. to noteikti būtu zinājis. Būtu pat piegājis klāt un varbūt pat uzrunājis viņus. Drusciņ jau saskumu gan. Bet ne tā ļoti.
Vēlāk nolija pēkšņs lietus. Mēģināju to pēkšņumu bildēt pa virtuves logiem, bet visās bildēs tas drīzāk izskatās pēc sniega. Tas patiesībā bija skaisti.
Es nezinu, ko tālāk. Es sapņoju par to, ka pametu Latviju un sāku visu no jauna kaut kur tālu prom, kur neviens nezina nevienu. Bet tieši tāpat es sapņoju arī par sava lasīšanas stūrīša iekārtošanu, par ļoti īsiem matiem un rudeni.
Domāju, ka tagad uz ilgāku laiku labprāt mestu mieru domai par rakstīšanu. Vienkārši gribas sevi pārsteigt. Paņemt tīru baltu lapu un... pārmaiņas pēc to neapķēpāt ar saviem trauksmainības hieroglifiem... |
|
|