“there is a loneliness in this world so great that you can see it in the slow movement of the hands of a clock,” tas ir tikai Bukovska reiz rakstītais, kas pārslīd Tev pāri kā mākoņa ēna pār upi, un tad Tu atgriezies pie savu neskaitāmo ikdienu pelēkā nokrāsām.

sapratu, ka Misters Ūsas ir tagadne. tāpēc es viņu vienmēr tā meklēju, tāpēc rāpjos pāri tām sētām, džinsās mūždien caurumu uzraujot, tāpēc izbradāju tās svešās flokšu dobes un bēgu prom pa galvu, pa kaklu, lai neuzrautos uz "ko jūs te meklējat?" vairs nekad. un Tu brīnīsies, bet es teikšu tā - viņš katru reizi ir kaut kas cits. variācijas par tēmu ir bezgalīgas, it kā kāds no zālē sēdošajiem būtu sasmīdinājis visus, palūdzot pianistam improvizēt par kaut ko bērnišķīgu, par kaut ko tādu kā "twinkle twinkle little star".

atvaļinājuma pēdējās dienas. nav runa par to, ka es nebūtu atpūtusies. es vienkārši gribētu atpūsties vēl.