Zane

June 23rd, 2024

06:51 am

man ir vientuļi, bet tas jau nu nav nekas jauns. varbūt pēcpusdien šeit, uz šiem betona džungļiem, kur viena vienīga sev ceļu ārpus asfalta plaisas izkarojusi nezāle ir mans viss, atnāks M. un šo sajūtu mazliet atšķaidīs, pēc pilnas programmas paņemot mani gan priekšā, gan pakaļā. pēc tam es viņu glāstīšu tā, it kā tā būtu nevis āda, bet audums, ko izvēlos kleitai. zini, tāds labs audums sīku ziediņu vai iztramdītu putnu rakstā, uz kuru skatoties sajūk debesis ar zemi vietām. atsvešināti glāstīšu, uz sevi kā no malas skatoties. tikai kā audumu, ko izvēlos kleitai. nemaz negribēsies bēgt.
Current Music: Echo Sax End - Caleb Arredondo

07:53 am

vai šis mikrofons ir ieslēgts? tas ir retorisks jautājums. kaut kas tāds kā soundcheck.

manā vēstuļkastītē nesen iekrita pastkarte no Bretaņas.

Bretaņa... tas izklausījās tik smalki, ka es pasmaidīju. varbūt jūs vēlētos austeres un atdzesētu baltvīnu?

toreiz bija žēl, ka otrā pusē bijis tik maz vietas vārdiem, man gribējās perversas detaļas. un daudz.

citkārt manā pastkastītē piemilzt tukšums.

un tad es apskaužu pat tukšumu par tā perfekto pilnību.

vienmēr jau ir kaut kas.

pat ja nekā nav.

tie esam tikai mēs, cilvēki, kas visu sarežģījam.

un... un viss.

08:50 am

once you pop, the fun don't stop. sāc ar vienu, grauz visu dienu. bija tāda Pringles reklāma.

bet es vairs negribu. man apnika. ko tu man nāc virsū ar saviem čipšiem. es gribu turpināt stutēt sienas šajā ballītē, kur mums visiem par godu dzied Gregorijs Porters, ka "there will be no love that's dying here". un vakarā mēs atnāksim mājās, novilksim smaidus, pārmetīsim tos pār krēsla atzveltnei un ar plaukstu pārvilksim pāri vanaasistabas spogulim, pēkšņi kā pirmoreiz ieraugot tur savu seju, kas smaida tā, ka nevar saprast - tas ir smaids vai apslāpēta asara.

"zini, bet zināmā mērā tam Gregorijam Porteram var piekrist."

"ko Tu teici, dārgā?"

man vajadzētu turpmāk rakstīt tādā aizslēdzamā dienasgrāmatā ar zirga galvu uz vāka. atslēdziņu es nēsātu iekārtu ap kaklu apliktā zelta dzīsliņā. un visi man jautātu, kas tā par atslēdziņu. un es noslēpumaini pasmaidītu kā Freja Beha Erichsen no smaržu reklāmas: https://www.youtube.com/watch?v=xBc-TXS59sw

un ienirtu kaut kādā Belgradas naktī ātrāk kā Tu paspētu samirkšķināt acis.

un... un viss.

09:45 am

kad ar M. iepazinos, man likās, ka tas ir neprāts, kas viņā ir jauks un īsts. es domāju, ka reiz par viņu uzrakstīšu stāstu, kas tā arī sauksies.

Tavs skaistais neprāts.

tagad man šķiet, ka tas ir tieši klusums viņā, kas ir skaļāks par jebkuru manu vētru.

reiz mēs noskatījāmies Džilindžera "Ekstāzi".

(starp citu, man patika tā filma.

man patika tas, ar ko tā beidzās.

tas bija kā punkts uz i. kā tas olas dzeltenums, ko sev uzsitu uz pannas ik rītu.)

pēc tam es pie viņa aizbraucu un tur pa tām viņa kopmītņu istabiņas sienām rāpoja prusaki.

tas bija tāds notikums. prusaku ceļš. es jutos laimīgi un vienlaikus skurinājos no šausmām un pretīguma.

tas bija kaut kad ap Ziemassvētkiem.

tālāk dzīve ritēja savu gaitu kā parasti.

nu, kā jau tas vienmēr ir - laiks brīžiem plūst ātri, brīžiem sabremzējas.

ne vienmēr var pateikt, kāpēc tā notiek.

bet laiks tā dara.

10:36 am - es droši vien atkārtošos...

bet humpalās nesen pie sienas bija piesprausta lapiņa, kur melns uz balta bija rakstīts, ka "preces nav atgriezšanas un maiņas". ilgi skatījos. vērsis uz sarkanu lupatu tik ilgi noteikti neskatās.

https://www.youtube.com/watch?v=tp1zhEEJxew

žēl, šīs dziesmas joprojām nav spotifajā. nav un nav. un nav.

11:08 am

šodien esmu krekliņš ar uzrakstu "man ir grūti". es nevarēju izvēlēties starp "man ir grūti" un "I dreamt of you last night". tā ir mana mūžīgā krekliņu dilemma. un turu gatavībā sarkanu pildspalvu. kļūdu labojumam. ja iešu garām *tām* humpalām. ja notiek brīnums un tur durvis šodien vaļā. ar kaut ko taču ir jāsāk. kas vēl? viens vien taurenis pagaidām pamodies šajā pilsētā, to pašu tad arī trenkāju pa Mēness ielas saulaino pusi. un kā Tev iet?
Previous Day - Next Day
Powered by Sviesta Ciba