| |
[Jun. 23rd, 2024|09:45 am] |
kad ar M. iepazinos, man likās, ka tas ir neprāts, kas viņā ir jauks un īsts. es domāju, ka reiz par viņu uzrakstīšu stāstu, kas tā arī sauksies.
Tavs skaistais neprāts.
tagad man šķiet, ka tas ir tieši klusums viņā, kas ir skaļāks par jebkuru manu vētru.
reiz mēs noskatījāmies Džilindžera "Ekstāzi".
(starp citu, man patika tā filma.
man patika tas, ar ko tā beidzās.
tas bija kā punkts uz i. kā tas olas dzeltenums, ko sev uzsitu uz pannas ik rītu.)
pēc tam es pie viņa aizbraucu un tur pa tām viņa kopmītņu istabiņas sienām rāpoja prusaki.
tas bija tāds notikums. prusaku ceļš. es jutos laimīgi un vienlaikus skurinājos no šausmām un pretīguma.
tas bija kaut kad ap Ziemassvētkiem.
tālāk dzīve ritēja savu gaitu kā parasti.
nu, kā jau tas vienmēr ir - laiks brīžiem plūst ātri, brīžiem sabremzējas.
ne vienmēr var pateikt, kāpēc tā notiek.
bet laiks tā dara. |
|
|
