Šodien biju uz izstādi Rietumu bankā, tur darbi, ko Latvijai "atgriež" OPKII gados emigrējušā māklas kolekcionāra pēctecis. Grosvalds, Purvītis, Rozentāls utt, bet tur bija arī mikslis no mūsdienu darbiem/māksliniekiem. Dzirdēju kādu kungu sarunu par to, ka "lielie kolekcionāri mazos darbus nepērk.... nav vidusškiras (kas varētu tos atļauties), ir tikai bagātie un nabadzīgie (how right you are there)... $ķē13 ir duraks...reklāma par velti, tas ir ļoti labi, vajag lielāku troksni(?) ap to visu..." Bet izstāde bija laba, bija vērts aiziet. Mēs ar čomu domājam, ka varbūt jāaiziet rīt uz izsoli – interesanti, kā tas notiks, un cik reizes augs uzstādītās cenas. Es labprāt iegādātos kaut ko no Romja Bēma, bet nu labi, ja pāris simtus vēl teorētiski varētu atļauties nolikt, tad diezvai pie tiem apstāsies. Un anyway, nav manī tik stipra ticība mākslas darbam, lai es to pirktu. Man pietiek ar reprodukcijām bilžu grāmatās vai muzeja apmeklējumu. Man nešķiet, ka tas ir labi, bet tu nemaz neesi tik ļoti atbildīgs par savu vērtību sistēmu un te nu jautājums pasaulei – huļi tā?