3_5469mhz:

Man liekas, ka mākslas kritika ir padarīta skečī tieši kritēriju relativizēšanas dēļ, zin'kā visiem tak ir tiesības un nevienu nedrīkst apbižot. Tam ir plusi un mīnusi. Pluss, piemēram, ir tāds, ka uzreiz ir iespējas talantīgiem māksliniekiem (un ne obligāti ar mūzikas izgl.), kas piedāvā neordināras idejas, kuras lec ārā no stingriem kritērijiem, mīnuss savukārt ir tas, ka "katrs mudaks tagad ir mākslinieks". Man šķiet, ka ideāls variants varētu būt, ka kritiķis ir pieredzējis konkrētās mūzikas žanra/stila jomā, tā lai var spriest žanra ietvaros + ar muzikālu izglītību. Protams, ka mūz. izglītību iegūst arī visādi jampampiņi un pati par sevi tā nav nekāds garants, viss vienmēr atkarīgs no konkrēta cilvēka, tomēr pēc savas pieredzes varu teikt, ka tā ļoti labi atver ausis visai plašā nozīmē – gan tehniski, tādā ziņā, ka var dzirdēt kaut kādu profesionalitātes trūkumu, ja tāds ir, gan tādā ziņā, ka var sevī vairāk sabāzt muzikālās informācijas (plašā nozīmē) un tādējādi veidot plašāku skatījumu uz to, kas ir noticis un līdzarto spēt labāk reflektēt par to, kas notiek. Labprāt par to vēl padiskutētu, kad tiksimies.