Šonakt sapņoju, ka esmu konservatorijā/muz. akadēmijā un man gaidāms gala eksāmens klavierspēlē, laikam arī pēdējais kurss. Pēkšņi konstatēju, ka programmu veido tā pati pabiezā grāmata, kas reālajā pasaulē satur apmēram 17 Bēthovena klaviersonātes. Un kaut kas vēl man saka, ka tas esot no galvas jāspēlē uz ko es izmisumā izsaucos, ka es taču tās sonātes vispār knapi spēlēju (kur nu vēl šo). Un man bija skaidrs, ka būs jāņem akadēmiskais. Un tad es pamodos. Fū.