Mēdzu ievērot, ka cilvēki izturās kaut kā familiāri pret mani. Ne jau ar necieņu, bet arī pārāk brīvi. Šodien, piemēram, bija atnākuši cilvēki no RŪdens, lai uzliktu ūdens skaitītāju. Viņi te jau bija, bet tagad, otrajā reizē, – es saku labdien, viens atbild, sveiki, otrs pēc brīža ienāk un saka čau! Nu, visu jau izdarīja ātri un labi, nejutu, ka būtu kaut kāda augstprātīga izturēšanās vai tā. Arī bērni un jaunieši jūtas brīvi manā klātbūtnē, tas gan dažkārt ir traucējoši, jo daži no viņiem sāk uzstādīt savus izturēšanās noteikumus un tad ir jāstumj viņu pārāk tuvu piebīdītās robežas atpakaļ.

Bet tad gadījās arī pretējs moments, kad kāds itāļu kormūzikas interesents feisbukā griezās pie manis ar lūgumu pēc viena sk.d. notīm un konsekventi mani uzrunāja vārdā, uzvārdā + professor + composer. Tāds pagodinājums arī šķita tā kā par daudz.

Abos gadījumos nekādus iebildumus gan nepaudu.

ATJ: Kad abi santehniķi bija aizgājuši, secināju, ka šie piesavinājušies nelielu plastmasas caurules gabalu un metāla līkumu un iespējams vēl kaut ko (sķita, ka izmantotas mazāk detaļas, nekā tika prasīts iepriekš iegādāties). Nav jau tā, ka man tās lietas būtu vajadzīgas, bet es tā nerīkotos, es tomēr pajautātu vai var savākt. Arī tas, ka tie bija oficiāli no Rīgas Ūdens, man lika pazaudēt modrību. Stradhneeki, lol.

Šodien biju uz izstādi Rietumu bankā, tur darbi, ko Latvijai "atgriež" OPKII gados emigrējušā māklas kolekcionāra pēctecis. Grosvalds, Purvītis, Rozentāls utt, bet tur bija arī mikslis no mūsdienu darbiem/māksliniekiem. Dzirdēju kādu kungu sarunu par to, ka "lielie kolekcionāri mazos darbus nepērk.... nav vidusškiras (kas varētu tos atļauties), ir tikai bagātie un nabadzīgie (how right you are there)... $ķē13 ir duraks...reklāma par velti, tas ir ļoti labi, vajag lielāku troksni(?) ap to visu..." Bet izstāde bija laba, bija vērts aiziet. Mēs ar čomu domājam, ka varbūt jāaiziet rīt uz izsoli – interesanti, kā tas notiks, un cik reizes augs uzstādītās cenas. Es labprāt iegādātos kaut ko no Romja Bēma, bet nu labi, ja pāris simtus vēl teorētiski varētu atļauties nolikt, tad diezvai pie tiem apstāsies. Un anyway, nav manī tik stipra ticība mākslas darbam, lai es to pirktu. Man pietiek ar reprodukcijām bilžu grāmatās vai muzeja apmeklējumu. Man nešķiet, ka tas ir labi, bet tu nemaz neesi tik ļoti atbildīgs par savu vērtību sistēmu un te nu jautājums pasaulei – huļi tā?