Uz nesatikšanos

Melnais Baisulis


Gada divdesmit ceturtais ieraksts (Sapņu arhitektūra) @ 09:47

Šonakt sapņoju par dīvainu ēku, kas it kā celta sen (drošvien 1920ie or so), kurai nebija palodzes, visi logi pēc plānuma atgādināja autobusu logu stilu, kaut gan izskatījās pavisam citādi – ēka bija liela (redze'ju to tuvplānā un tāpēc nebija iespaids par ēkas kontūrām kopumā), it kā ieapaļa (nebija taisnas plaknes sajūta). Daži logi bija jau pārtaisīti, kaut kādas palodžu iezīmes. Nu ziniet, kaut kas, ko varētu būt radījis Le Korbizjē.

Tad sapņoju (vai biju jau mazliet pamodies?), ka ir ēka, kurā attālumi (virs zemes) starp dzīvokļiem izkārtoti pēc virsskaņu rindas principa (tiem, kas nezina – virsskaņu rindā skaņas pēc sava augstuma pamazām pietuvojas viena otrai augšupejošā virzienā). Tas nozīmē, ka kaut kādā brīdī dzīvokļi sāk saplūst kopā, kamēr tie beidzot ir tik tuvu, ka principā viedo vienu dzīvokli – tas ir, komunalku, hehe.

Ja tagad atgriežas pie idejas par virsskaņu rindu (tas ir, šajā nomoda realitātē), tad attālumi starp dzīvokļiem varētu kļūt par dzīvokļu augstumu – iedomājieties, pirmā stāva dzīvoklis pats ir 12 stāvos (oktāva), bet šaurs, otrs dzīvoklis 7 stāvos (kvinta), bet jau mazliet platāks, trešā stāva dzīvoklis 5 stāvos un vēl platāks, sestā stāva dzīvoklis 4 stāvos un tā tālāk, kamēr pēdējā stāva dzīvoklis ir vienstāvīgs, taču pavisam plats (12 stāvi pa horizontāli). Tālāk ir kādas bēniņu vai palīgtelpas, jo vertikālais augstums nu jau ir mazāks par vienu stāvu. Visu dzīvokļu kubatūrai būtu jābūt vienādai.

I dare you, architect, I double dare you!!!

 

Uz nesatikšanos

Melnais Baisulis