Ārstniecības iestādē, ko apmeklēju, vienmēr vienā no stāviem skan muzaks – tāds pēc saldās brunetes plastmasas šķīvī smaržojošs ņuage easylistenings. Tāds viegli ritmisks dažādos tempos, gan mundrs, gan kontemplatīvs. Muzaka funkcija, vismaz oficiāli, ir mazināt stresu un uz mani tas pat mazliet strādā. Sēžu tur, gaidu savu kārtu pie daktera un iekšā dungoju līdzi – tādada, tātata, tādada, tātata ta ta ta ta, utt. Un galvenais, ka eju tur gadiem un tas muzons nemainās. Vislaik gribēju noskaidrot, kas tas ira, tad vienreiz vienā kabinetā redzēju disku čupiņu, no kuriem izlobīju vārdus Sandro un Bovary, bet internetos neko neatradu un nav jau teikts, ka tie bija tie diski, kas skanēja. Kādreiz, kad nīgri smejos, ka pasaule var iztikt bez mākslas, jo cilvēki var mierīgi dzīvot kioskos un klausīties radiodžinglus, neesmu tālu no patiesības: KMART TAPES Un ziniet ko? Ja uz to skatās caur vaporwave prizmu, tad dažkārt tas nemaz nav slikti.