Mans jaunākais atklājums mūzikā – France Gall. Atklāju, pateicoties Kārlim Vērdiņam, kurš pieminēja viņu kaut kur radio. Popdziedātāja, kas pati neraksta dziesmas. Parasti uz tādām skatos šķībi, bet viņas balsī ir kaut kas tik dievīgs, nesamaitāts, naivs un prieka pilns, bērnišķīgs un pat jūtami amatierisks. Nu tāds pops, kur nav nekāda blatošana un stilošana, vienkārši mūzika visiem labā nozīmē. Tas labākais ir 60. gadu albumi, kur rodami visādi interesantumi (interesanti akordi, skaistas melodijas, forši aranžējumi), 70. ir tāds kā tranzišonal periods (disko un tā), bet no 80. viņa kļūst par "nopietnu" dziedātāju ar izkoptu balsi un principā radio skonto repertuāru. Tomēr nevar prasīt, lai mūziķis iekonservējas un nemainās, tas vienkārši nav iespējams.