Putnu bari skrien pāri laukam un novāc barību. Barība ir atvasaras agrā labība. "Ārā līņā līņi, kaktos sīņo sīņi." – izdomāju pantiņu, ko skaitīšu pie eglītes. Braucam pa Zemgales priekšpilsētu ar velosipēdiem, izmetam loku pa Ģimnastikas ielu, bet izvairamies no Graudu ielas, tai ir slikta aura. Zvana telefons – "Nomērīji loga izmērus?" – "Vēl nē, esmu pilsētā, bet kad nomērīšu, došu ziņu." – "Labi, čau!". Braucam tālāk, pie Gaismas pils zvana J***, es nepaspēju pacelt un pārzvanu – "Nu, O***, kur tu esi?" – "Pie Gaismas pils, es atbildu". Atbildu vēl kaut ko un vienojamies par tikšanos. Kādā laika kontiinuma punktā atnāk īsziņa – "Ceru, ka vienojāties". "Nevienojāmies gan" es pie sevis nodomāju. Punkts. Kā Tarkovska filmā. Dodamies pa sliedēm uz Brasu. Malkojam vīnu pa ceļam un prātojam, cik tas ir lieliski. Sliežu ceļu no abām pusēm ieskauj rūpniecības kompleksi, grafiti un izdauzītu logu mozaīkas. Gara pelēka diena, bet mums veicas, jo nelīst. Esam tikai divi mazi cilvēciņi, kas virzās no punkta A uz punktu B. Nāk rudens.